Pēteris Apinis: Aizrit piecpadsmitais medicīnas reformu gads

Pēteris Apinis

Pēdējie gadi veselības reformā aizritējuši ne pa jokam — katrs nākamais ministrs reformējis iepriekšējā veikumu. 2003.gadu mēs varētu dēvēt par nepiepildīto apdrošināšanas reformu gadu (Āris Auders) un vētraino ģimenes ārstu apmaksas kārtības reformu gadu (Ingrīda Circene).

Visām šīm reformām ir kopīga iezīme — katra reforma saduļķo (finansu) ūdeni, bet tajā naudas plūsma kļūst mazāk caurspīdīga. Pasaules literatūra par jaunajām Eiropas demokrātijām lēš, ka katra reforma duļķainos ūdeņos pazaudē līdz 10% naudas (Dienvidamerikā līdz 25%, Āfrikā līdz 35%). Es nepavisam neapgalvoju, ka šī nauda kaut kādā veidā tiek nozagta. Vismaz mūsu ģimenes ārstu reformā šī nauda nozagta netiek, ģimenes ārsts un speciālists to tērē tai pašai slimnieku ārstēšanai. Bet šī tērēšana kļūst nelietderīgāka — atkal jaunas veidlapas, formulāri, receptes, dokumenti, tērēts dārgais ārsta laiks (tā vietā, lai ārstētu pacientu, ārsts atkal tiek pārvērsts par dispečeri, kas raksta nosūtījumus).

Jaunā ģimenes ārstu reforma ievērojami ierobežo ģimenes ārstu iespējas ārstēt pacientu, un nedaudz atgriež šīs funkcijas speciālistiem. Es tā īsti negribu piekrist ģimenes ārstu asociācijai, ka ministrijas jaunās reformas pilnībā iznīcina ģimenes ārstu dienestu, ka ministrija grib atgriezt 1998. gadu, kur gandrīz obligātā kārtā terapeits katru pacientu sūtīja skatīt arī ķirurgam, ginekologam, acu ārstam un dermatologam. Neesmu bijis ģimenes ārstu institūcijas veidotājs un fans, bet tagad atkal kārtējo reizi visu griezt atpakaļ man šķiet nepārdomāti un nedaudz haotiski.

Jebkura nestabilitāte medicīnā rada sasteigtus, nelietderīgus aparatūras un instrumentu pirkumus, tiek uzkrātas zāles. Medicīnas iestādes labprāt iegādājas aparatūru, ārstniecības līdzekļus, instrumentus un zāles uz parāda, tā netieši kļūstot par firmu ķīlniekiem. Esmu pārliecināts, ka sistēma (uz slimnīcas direktora galda kaudze neapmaksātu rēķinu, no kuriem viņš izvēlas apmaksāt pēc viņam vien zināmiem kritērijiem) — ir nestabilitātes radīta. Tiklīdz kāds nav pārliecināts — rīt būs nauda vai jauna reforma — viņš gādā lielas rezerves.

Jaunās reformas pamatiezīme ir tā, ka šī reforma nav jauna — šādu ģimenes ārstu apmaksas modeli savulaik jau ieviesa Rīgas novada slimokases direktors Andris Glāzītis ar savām tuvākajām līdzstrādniecēm (tagad arī Ingrīdas Circenes tuvākajām līdzstrādniecēm) Renāti Pupeli un Maiju Bušmani. Ūdeni Glāzītis toreiz saduļķoja tik pamatīgi, ka vēl šobaltdien dažus miljonus meklē KNAB un prokuratūra (manuprāt, arī šī nauda nav nozagta, bet gan ne pārāk lietderīgi tērēta).

Ministre ir pietiekami spēcīga un zinoša, lai spētu strauji virzīt lietas, lai mazinātu mātes un bērna mirstību, saslimstību ar sirds un asinsvadu slimībām, C hepatītu, AIDS, gripu, difteriju un tuberkulozi, risinātu visām Latvijas slimnīcām aktuālo jautājumu par metacilīnrezistentā stafilokoka izplatību.

Par ministres precīzo rīcību liecina gada beigās rastā iespēja palielināt finansējumu daudzu valstij būtisku veselības problēmu risināšanai (īpaši jāuzsver viņas devums decembrī abu bērnu slimnīcu finansiālo problēmu risināšanā).

2004. gadā Veselības ministrijai es novēlu virzību uz priekšu un attīstību, nevis reformatorisku braukšanu no viena grāvja otrā.

06.01.2004

apollo.lv Veselības žurnāla

BackTop
Aforisms
Kļuva par veģetārieti - pārgāja uz zālīti...