Vēzis ir ārstējams, ja to laikus atklāj

Tiklīdz uzzināt, ka jums ir vēzis, VIENMĒR rodas paniskas bailes, tās strāvo visā ķermenī. Ir ļoti grūti domāt par kaut ko citu. Domas ir tikai pie slimības. Tas ir pirmais, kas ienāk prātā pamostoties. Gribētu, lai cilvēki, kuriem ir vēzis, zinātu, ka ar laiku tas pāriet. Par to, ka jums ir vēzis, ir jārunā, jo tas palīdzēs ātrāk aprast ar šo domu un visām jaunajām emocijām un izjūtām... Atcerieties - tas ir normāli, ka jutīsities vīlušies, - tā saka Doloresa, cilvēks, kurš izārstējies no vēža.

Stāsta Kristaps

Līdz slimībai

Līdz 27 gadiem dzīvoju ļoti intensīvi. Strādāju. Sportoju. Tagad, atceroties to laiku, šķiet, ka vairākas reizes esmu ticis brīdināts par iespējamo slimību, taču šos brīdinājumus neņēmu vērā. Tad zaudēju darbu. Bija smagi. Mēnesi nogulēju mājās, nekur neejot. Līdz kādu nakti sajutu šausmīgas sāpes. Turklāt visu laiku jutos ļoti noguris. Domāju, ka tās ir psiholoģiska rakstura problēmas.

Pēc tam paveicās, atradu jaunu darbu, atsāku nodarboties ar sportu. Tikai problēma bija tā, ka palielinātā fiziskā slodzē sāka trūkt elpas. Tad sataustīju nelielu bumbulīti kaklā. Devos pie ķirurga. Viņš konstatēja, ka tas ir parasts iekaisums. Taču es jutu, ka kaut kas nav kārtībā, un devos pie ausu, deguna un kakla ārsta - lora. Tiku nosūtīts uz onkoloģisko pārbaudi. Tālāk operācija un ziņa par [Hodžkina] slimību.

Šaubas

Tajā laikā pievērsos dažādām filozofijām un man likās pareizi neārstēties, bet ļauties notikumu plūdumam. Laiku pavadīju, ļoti intensīvi vākdams visu iespējamo literatūru par manu slimību. Interesējos arī par dziedniecību. Tas bija meklējumu un lēmumu pieņemšanas laiks. Tad sapratu - ir jāārstējas. Manī jau bija radies spīts - gribēju izārstēties un sapratu, ka ir jādara viss, lai sev pierādītu, ka spēju tikt galā ar slimību!

Nepadoties. Ārstēties

Protams, ārstēšanās process nebija jauks šā vārda parastajā izpratnē. Taču biju apņēmies izārstēties. Visas zāles lietoju ar domu, ka tās man palīdzēs. Es ticēju. Noskaņoju sevi pozitīvi. Mēģināju meklēt arī psihoterapeita palīdzību, taču nonācu pie atziņas, ka palīdzēt var tikai katrs pats sev un tikai tad, ja tic tam, ko dara! Galvenais ir paša cilvēka motivācija. Ārstēšanās laikā „izgāju cauri” sešiem ķīmijterapijas kursiem un starošanai. Tas ilga aptuveni gadu. Atzīstu, bija grūti, taču bija cilvēki, kuri palīdzēja. Viņi pēc tam kļuva par labiem draugiem.

Bailes

Esmu pārliecināts, ka vislielākais ienaidnieks cilvēkam ir bailes. Bailes no visa - dzīves, slimības, vientulības, zaudējuma... Bailēm nedrīkst dot vaļu, jo tad tās uzkrājas zemapziņā un agrāk vai vēlāk parādās rīcībā un lēmumos. Jā, man bija bailes no ķīmijterapijas, no staru terapijas. Taču, pārvarot bailes, sapratu, ka tā ir mana vienīgā iespēja. Un, galu galā, mani taču aprūpēs mediķi un savas profesijas labākie speciālisti.

Ārstēšanas laikā bija iespēja tikties ar dažādiem cilvēkiem, arī slimniekiem. Daudzi bija pilnībā pakļāvušies bailēm, līdz ar to - bezcerībai. Daudzi neuzticējās ārstēšanai. Nenoskaņoja sevi pozitīvi. Viņi gribēja braukt mājās, lai tur mierīgi nomirtu. Kāda meitene ķīmijterapiju uztvēra pilnīgi negatīvi, jo baidījās zaudēt garos matus. Līdz ar to ārstēšanu izturēt viņai bija grūti. Visu laiku līdzi nāca bailes un negatīvas emocijas. To jau tāpat ir pietiekami, kāpēc pašiem kultivēt? Un galu galā jautājums jau nav - gribi vai negribi ārstēties, bet - gribi vai negribi dzīvot?

Ticība atgriezties dzīvē

Ārstēšanās ir jāiztur, lai varētu atgriezties dzīvē. Man ļoti daudz palīdzēja profesore Sandra Lejniece. Viņa man bija kā cerību stariņš. Visā šajā laikā esmu sapratis daudz ko, arī to, ka cilvēkam ir kaut kam jātic. Nevar dzīvot bez ticības. Es ticēju, ka izdzīvošu. Atgriezos dzīvē kā cits cilvēks. Es dzīvoju.



Stāsta Jānis, kā arī iesaka dažus tautas medicīnas līdzekļus profilaksei

Atsaucoties uz Latvijas Prevēža apvienības aicinājumu, vēlētos izstāstīt savu pieredzi cīņā ar vēzi.

1991. gadā piedalījos barikādēs, kur acīmredzot saaukstējos, jo īsi pēc šā notikuma man sākās problēmas ar urīnpūsli. Nolēmu doties uz konsultācijām „Gaiļezera” slimnīcā pie urologa. Ārsts lika veikt analīzes, kas uzrādīja, ka PSA (prostatas specifiskais antigēns) ir 15,8.

Tad sekoja operācija un nosūtījums uz Onkoloģisko slimnīcu, lai turpinātu ārstēšanos.

Ārstēšanās procesā bija nepieciešama vēl viena operācija. To veica speciālisti savā nozarē, un par manu dakteri var teikt: cilvēks ar zelta rokām. Siltas atmiņas man saistās ar slimnīcas kolektīvu, kas laipni un ar visaugstāko atbildību veica savus pienākumus.

Šodien esmu pilnībā izārstēts no vēža (PSA ir 004).

Cilvēkiem, kuri vēl jo projām cīnās ar vēzi, ieteiktu ticēt sev, jo bez pārliecības par uzvaru jums nelīdzēs ne zāles, ne operācijas, ne apstarošana. Savukārt tiem, kas cerību zaudējuši, novēlu atrast jaunu spēku cīņai.

Vēlētos arī ieteikt savas pašatklātās receptes, kas man slimības procesā palīdzēja.

Samaltas nelobītas ķirbju sēklas, kas sajauktas ar nelielu daudzumu medus.
Artišoki, zaļās un zilās olīvas; seleriju saknes, laksti, salāti, vitamīni.


Stāsta Aina no Ogres

1970. gadā man tika konstatēts dzemdes vēzis. Bija nepieciešama nopietna ārstēšanās, citiem vārdiem sakot, cīnīšanās ar šo slimību. Jau pašā sākumā bija skaidrs, ka tas nebūs viegli un ātri.

Neskaitāmās apstarošanas procedūras, asins pārliešanas, galu galā operācija, pēc kuras bija nepieciešams apstarošanu turpināt. Esmu ļoti pateicīga savam ārstam, kurš mani operēja, un viņš jau arī priecājas, redzot mani dzīvojam.

Pirmajā gadā slimnīcā pavadīju četrus grūtus mēnešus, ko negribas pat atcerēties. Nepagāja ne gads, kad vēlreiz bija jāatgriežas slimnīcā, jo bija sākušās sāpes cirksnī. Izmeklēšanas laikā sākās jauna ķibele – limfas tecēšana, ko apturēt izdevās tikai ar injekciju palīdzību 10 reizes dienā. Pēc kāda laika starošanas rajonā radās sāpīgs zemādas sabiezējums. Vienlaicīgi parādījās stipras sāpes mugurā, kājās un vēderā. Tad atkal sekoja četras nedēļas garš, intensīvs procedūru posms.

Tā vien liekas, ka varētu grāmatu sarakstīt par to, kas piedzīvots un pārdzīvots, jo vēl jau nekas nav beidzies. Šobrīd lietoju visu, ko pazīstami cilvēki ir ieteikuši no tautas medicīnas un homeopātiskām zālēm.

Nobeigumā gribēju iedrošināt ikvienu, kuru piemeklējusi līdzīga nelaime, – ticēt sev un uzticēties ārstiem. Novēlu iemācīties domāt tikai labas domas.

Man pie dzīves ir piešķirti jau 33 gadi, un tas nav maz!

06.06.2005

TVNET

BackTop
Aforisms
Kļuva par veģetārieti - pārgāja uz zālīti...