Paģiras

Mediķi enerģiski iebilst pret alkoholismu, vienalga, vai tas parādās atklātā — ielas vai slēptā, ja tā drīkst teikt, viesību formā. Vecais grieķu iedvesmas avots Hipokrens, kas dzidrs izplūda no mūzu kalna Beotijā, nu pārvērties par alus vāti un vīna mucu.
Autors: J. Liepiņš (04.08.2003)

Ko lai par tādu kāri saka? Droši vien vēlēšanās pārslēgties no ikdienas dzīves citā, mānīgi labākā pasaulē būs tik spītīgi ilga, cik ilgi vien Ovīdija vīnķekari tūks no saldajām sulām (“dum mustis uva tumebit”). Nav domājams, ka kādreiz iestāsies tāds labsajūtas laikmets, kad cilvēks būs pilnīgi apmierināts ar sevi un pasauli.

Varbūt būs citi apreibināšanās līdzekļi, - daudz ērtāki par glāzi degvīna vai pudeli alus, bet alkoholiskie dzērieni tomēr savu vietu tik viegli vis neatdos. Kaut vai tāpēc vien, ka mums arvien atrodas cilvēki, kas degtin deg par alkoholisko dzērienu slavu un labo noietu.

Mūsu priekšteči, domājams, nav bijuši tik alkatīgi dzērāji kā mēs, jo viņiem trūcis pat sava paģiru vārda. Tas ir aizņemts no kaimiņiem. Ar to negribu sacīt, ka leiši bijuši lielāki žūpas par latviešiem, bet uzsvērt, ka paģiru stāvoklis mūsu senčiem nav bijis raksturīgs.
Paģiras ir pati vieglākā alkohola pēcdarbības forma, praktiski — saindēšanās. Katrs, kas paģiras reiz pārdzīvojis zina, cik netīkams un pazemojošs ir šāds stāvoklis. ”Paģiras viņam bija smagas un grūtas ... Viņš zelēja lūpas, un viņa sejā bija ciešanas un pretīgums” (Korojenko «Pfohors un studenti»). Ļoti zīmīgi paģiras raksturo angļu «the hang-over», kas nozīmē — pārkarāties kaut kam pāri un
varbūt vēl izteiksmīgāka attieksme pret tām ir vāciešiem: kaķu vaimanas (der Katzenjammer). Bet paģiru lāpīšana angliski ir: to take a hair of the dog that bit you (tātad — turēt aiz spalvas to suni, kas tevi ir sakodis).

Vissmagākās paģiras dod tie alkoholiskie dzērieni, kuros ir vairāk fūzeļu — augstāko spirtu (galvenokārt amilalkohola), kas pat nelielā daudzumā ātri rada saindēšanos. Fūzeļi rodas kā blakus produkts spirta rūgšanas procesā, taču ne no cukura, bet olbaltumvielām, kuras nelielā daudzumā satur augļi, ogas un labības graudi, tātad alkoholisko dzērienu izejvielas. Uz 100 daļām absolūtā alkohola rodas apmēram 0.3 fūzeļu. Vismazāk fūzeļu ir parastajiem degvīniem, kas pagatavoti no spirta, to atšķaidot. Turpretī smalkie degvīni, kas pagatavoti, īpaši izraudzētus šķidrumus pārdestilējot un pēc tam attiecīgi apstrādājot, satur krietni vairāk fūzeļu un citu alkoholiskās rūgšanas nevēlamo blakus produktu. Pretēji parastajam degvīnam fūzeļus un citus blakus produktus smalkajos degvīnos neatdala, jo no tiem atkarīga dzērienu specifiskā smarža un garša.

Pie smalkajiem degvīniem pieder konjaks, rums un viskijs. Konjaks ir speciāli apstrādāts vīna destilāts, kas pēc tam glabāts ozolkoka mucās. Rumu iegūst no cukurniedru melases, to saraudzējot un pārdestilējot.

Viskijs ir angļu degvīns, ko gatavo no labības iesala, kas žāvēts uz kūdras uguns; izrūgušo misu destilējot, no dūmiem uzņemtās vielas pārdestilējas un piešķir dzērienam īpatnēju dūmu smaržu. No visiem alkoholiskajiem dzērieniem viskijs satur visvairāk fūzeļu.

Fūzeļu daudzums dažādos dzērienos svārstās atkarībā no izejvielu olbaltumiem. Kartupeļu jēlspirts (kandža) satur 0,5%, konjaks — 0,4%, rums — 0,3% fūzeļu, spirta rektifikāts ne vairāk par 0,001%, bet alus, lai gan ir vājš alkoholiskais dzēriens, satur samērā daudz fūzeļu.

Zināma nozīme paģiru mehānismā ir arī ļoti indīgajam metilspirtam. Nelieli daudzumi metilalkohola atrodami ķiršu, plūmju un citu kauliņaugu degvīnos kā šo dzērienu normāla sastāvdaļa. Metilalkohols tajos rodas, šķeļoties recekļvielām. 100 daļas etilalkohola kauliņaugļu degvīnos satur vienu daļu metilalkohola.
Uzskats, ka kauliņaugļu degvīnos sastopamajai zilskābei varētu būt kāda nozīme paģiru izraisīšanā, nav pamatots, jo zilskābe šajos dzērienos ir saistītā formā, tādēļ ir organismam nekaitīga.

Dažkārt liķieru aromatizēšanai lieto indīgo nitrobenzolu, kas ar savu smaržu atgādina rūgtās mandeles. Pēc šādiem liķieriem ir ļoti smagas un mokošas paģiras. Nitrobenzola lietošana dzērienu rūpniecībā ir absolūti nepieļaujama un nosodāma rīcība.
Visi minētie indīgie alkoholisko dzērienu piemaisījumi (jebšu pats etilalkohols taču arī ir inde) kaitīgi ietekmē galvenokārt nervu šūnas normālās funkcijas (raksturīgās galvas sāpes), šīs indes iedarbojas arī uz sīkajiem asinsvadiem un rada cirkulācijas traucējumus dzīvībai svarīgos orgānos.

Taču ar šo inžu vispārējo darbību vien paģiras izskaidrot nevar. Katrs alkohols ir samērā spēcīgs kuņģa sekrēcijas kairinātājs. Sevišķi tiem cilvēkiem, kam ir jau paaugstināts kuņģa sulas skābums, šī alkoholisko dzērienu īpašība sagādā visvairāk nepatikšanu — jau drīz pēc iedzeršanas, kad vēl īstas paģiras nemaz nav sākušās. Reizē ar paaugstināto kuņģa sekrēciju izdalās arī daudz siekalu. Vēlāk iestājas kuņģa sekrēcijas apsīkums, un samazinās arī siekalu izdale.

Tā kā viesībās ne vien daudz dzer, bet arī pārēdas, tad pārslogotais kuņģis ar visu to vairs galā netiek un iestājas angļu asprātīgi novērotais «pārkarāšanās» simptoms — vai nu pār izlietni, vai arī vienkārši pāri savu kurpju purngaliem, ja prāts vairs vispār tiecas kaut ko saglabāt tīru. Tad pat arī sākas vāciešu minētās falsettenoriskās vaimanas.

Dzērāji, pazīdami paaugstinātā kuņģa skābuma nepatīkamās izjūtas, jau profilaktiski, piemēram, viskiju dzer tikai ar sodas šķīdumu, citi to aizstāj ar sārmainajiem minerālūdeņiem (boržomu, Slavjanovas un Smirnova ūdeni). Tomēr sodu nākas dzert arī paģirās, jo parasti šie profilaktiskie pasākumi nepasargā no kuņģa pārkairinājuma.
Iedzerto inžu pārveidošana organismam nekaitīgos savienojumos uzliek lielu slodzi aknām; aknu funkciju traucējumiem tāpat ir sava nozīme paģiru radīšanā.

Bieži dzērāji jautā: kā paģiras ārstēt? Atbilde var būt tikai viena: ir jābeidz dzert, pirms sācis reibt.

Iesūtīja Pēteris Zālītis, minka.lv

07.08.2003

apollo.lv

BackTop
Aforisms
Alkoholisms - tas ir tad, kad jūs dzerat vairāk par savu ārstu.