Globālajā tīmeklī notvertie

Atkarība no alkohola, atkarība no narkotikām, atkarība no azartspēlēm, atkarība attiecībās – tās ir jau pierastas atkarības izpausmes, kas ir profesionāļu ikdienas darbalauks. Bet atkarība ir kā hameleons – tā maina savu seju, un mūsdienās viena no tās jaunākajām izpausmēm ir patoloģiska datora izmantošana, tostarp atkarība no interneta.
Autors: Ritma Lasmane, žurnāls "Psiholoģijas pasaule" (25.08.2003)

Atkarība no interneta ir vēl salīdzinoši maz pētīta joma, ar ko nodarbojas īpašs mūsdienu psiholoģijas novirziens – kiberpsiholoģija (cyberpsychology).

Atkarība no datora un atkarība no kibertelpas
M. Džounss (Morris Jones) uzskata, ka visas atkarības no kibertelpas nosacīti var iedalīt divās pamatgrupās:
• sociālā veida,
• nesociālā veida.
Daži cilvēki var būt ļoti aizrāvušies ar datora izmantošanu, bet viņi nav ieinteresēti izmantot to par komunikācijas līdzekli ar citiem. Cilvēki ar nesociālā veida atkarību izmanto datoru, tostarp arī internetu, lai strādātu, vāktu informāciju, vienatnē spēlētu dažādas datorspēles. Citiem vārdiem runājot, viņi var būt spēļu, informācijas vai tās meklēšanas “datormāni” vai vienkārši darbaholiķi, bet viņi gandrīz nemaz neizmanto kibertelpu, lai veidotu starppersonu kontaktus.
Tomēr lielākā daļa atkarību no interneta ir tieši sociāla veida. Šajā gadījumā cilvēks “iestieg” čatā (chat rooms), forumos vai arī pārmērīgi aizraujas ar saraksti e-pastā. Šie cilvēki meklē tieši sociālu stimulāciju.
Sociālā veida internetatkarības pamatā ir starppersonu vajadzības – piederēt, būt atzītam, ietekmīgam, mīlētam u. tml. Savukārt cilvēki, kas ir atkarīgi tikai no datora, nevis no kibertelpas, parasti izvairās no čata vai forumu starppersonālā “haosa”. Šiem cilvēkiem dominē vajadzība pēc kontroles un noteiktības.
K. Jangs. M. Paistnere, Dž. O'Mara un Dž. Bjūkenena (Kimberly Young, Molly Pistner, James O'Mara, Jenifer Buchanan), pēc kopīgā petījuma datu kvalitatīvās analīzes rezultātiem, atkarību no interneta piedāvā sīkāk iedalīt piecās apakšgrupās:
• kiberseksuālā atkarība (kompulsīvi izmanto t. s. pieaugušo web lapas, t. i., datora piedāvātās pornogrāfijas lapas un iespēju kontaktēties ar citiem par tēmām, kas saistītas ar seksu, erotiskajos čatos);
• atkarība no kiberattiecībām (pārmērīga iesaistīšanās datorpastarpinātās attiecībās ar citiem);
• atkarība no tīkla (obsesīva aizraušanās ar azartspēlēm tīklā, tostarp visdažādākajām plaši piedāvātajām izlozēm, ar iepirkšanos vai pārdošanu internetā);
• atkarība no informācijas (kompulsīva sērfošana tīklā vai datu bāžu apmeklēšana);
• datoratkarība (obsesīva datorspēļu spēlēšana, piem., Doom, Myst, Solitaire).
Tomēr, lai arī kā tos iedalītu un nosauktu, visu atkarības veidu pamatā ir psiholoģiska rakstura problēmas – emocionālie konflikti, traumas, deprivācija. Pēc Džounsa uzskatiem, iespējams, biežākā problēma, kas ir “psiholoģisko” atkarību pamatā, ir sevis paša izjūtas deficīts – “caurums” jeb “tukšums” cilvēka identitātē, pašvērtējumā vai pašapziņā, ko nepieciešams piepildīt. Pāri šim pamatdeficītam klājas nākamais psiholoģisko īpatnību līmenis, kas nosaka tās vai citas atkarības raksturu.
Cilvēki, kas ir atkarīgi no kibertelpas, parasti pievēršas internetam vai spēlē datorspēles nolūkā mainīt garastāvokli, pārvarēt nemieru, tikt galā ar nomāktību, mazināt izolētības, vientulības izjūtu vai vismaz uz laiku izvairīties no viņus nomācošajām problēmām. Gan pieaugušie, gan – jo īpaši – bērni un pusaudži bieži neapzinās savas atkarības nozīmību un tās apmērus. Pēc palīdzības pie psihologa, ja tā vispār tiek meklēta, viņi vēršas citu iemeslu dēļ, piemēram, sūdzoties par depresiju, fobijām, un atkarība no datora vai interneta tiek konstatēta tikai darba gaitā.
Kas tad liecina par to, ka cilvēks ir nonācis atkarībā no kibertelpas?

Kiberatkarības simptomi
Lai varētu runāt par formāli atzītiem, uzticamiem, validiem internetatkarības vai datoratkarības diagnosticēšanas kritērijiem, vēl ir nepieciešami plaši pētījumi, tomēr ikviens speciālists, kas strādā šajā jomā, mēģina formulēt šīs atkarības pazīmes.
Tā, piemēram, M. H. Orzaka (Maressa Hecht Orzack), kas jau vairāk nekā desmit gadus strādā ar šī veida atkarībām Maklīna slimnīcā (McLean Hospital) Bostonā, apkopojot savu pieredzi, runā par deviņiem datoratkarības simptomiem:
• cilvēks izmanto ar datoru saistītās aktivitātes, lai izjustu prieku, gandarījumu vai atvieglojumu;
• ja ar datoru saistītās aktivitātes tiek pārtrauktas, cilvēkam parādās disforiski simptomi – nemiers, aizkaitināmība, miega traucējumi, palielināta trauksmainība, nomāktība vai naidīgums;
• cilvēka prātu nemitīgi nodarbina dators – viņš domā par pieredzi, kas gūta pie datora, plāno atgriešanos pie datora vai arī pērk jaunāko, modernāko datortehniku un programmas;
• cilvēks nolūkā mainīt garastāvokli izjūt nepieciešamību ieguldīt aizvien vairāk laika vai naudas ar datoru saistītajās aktivitātēs;
• cilvēkam parādās nevērība pret sociālajiem, ģimenes, izglītības vai darba pienākumiem;
• viņš melo ģimenes locekļiem, darbabiedriem, studiju biedriem, terapeitam un citiem par to, cik ilgu laiku pavadījis pie datora;
• atkarīgais cilvēks riskē zaudēt nozīmīgas personiskās attiecības, sasniegumus un turpmākas attīstības iespējas darbā, finansiālo stabilitāti, studēšanas iespējas;
• viņš atkārtoti neveiksmīgi mēģina kontrolēt savas ar datoru saistītās aktivitātes;
• cilvēkam parādās dažādi fiziski traucējumi – muguras sāpes, acu sausums, neregulāra ēšana, personīgās higiēnas neievērošana.
Nedaudz atšķirīga ir K. Janga (Kimberly S. Young) pieeja, kurš ir izdarījis salīdzinoši plašus pētījumus par atkarību no interneta un kuru šobrīd pamatoti var uzskatīt par vienu no vadošajiem speciālistiem šajā jomā. K. Jangs, balstoties uz DSM-IV klasifikatorā esošajiem patoloģiskas azartspēļu spēlēšanas (izvēloties to kā tuvāko diagnozi) diagnosticēšanas kritērijiem, izveidojis astoņu jautājumu aptauju internetatkarības konstatēšanai.
• Vai jūsu prātu nodarbina internets (domājat par iepriekšējo tiešo iesaistīšanos on-line procesā vai gaidāt nākamo on-line sesiju)?
• Vai jūs jūtat nepieciešamību izmantot internetu aizvien ilgāk, lai justos apmierināts?
• Vai jūs esat atkārtoti neveiksmīgi mēģinājis kontrolēt, samazināt vai pārtraukt interneta izmantošanu?
• Vai jūs jūtaties nemierīgs, nomākts, viegli aizkaitināms vai arī jūsu garastāvoklis ir izteikti svārstīgs, kad jūs mēģināt samazināt vai pārtraukt interneta izmantošanu?
• Vai jūs pavadat vairāk laika on-line sesijā, nekā iepriekš esat plānojis?
• Vai jūs esat riskējis ar iespēju zaudēt nozīmīgas attiecības, darbu, studiju vai karjeras iespējas saistībā ar interneta lietošanu?
• Vai jūs esat melojis ģimenes locekļiem, terapeitam vai citiem cilvēkiem, lai slēptu to, cik lielā mērā jūs esat iesaistījies internetā?
• Vai jūs izmantojat internetu, lai aizbēgtu no problēmām vai atvieglotu disforisku garastāvokli (piem., bezpalīdzības izjūtu, vainas izjūtu, trauksmi, depresiju)?
Respondenti, kas atbild apstiprinoši uz pieciem vai vairāk jautājumiem, tiek uzskatīti par internetatkarīgiem.
Tatad pamatā abu speciālistu dotās internetatkarības pazīmes ir līdzīgas, atšķiras tikai dažas nianses.
Atkarību no aizraušanās vai vienkārši brīvā laika pavadīšanas atšķir tieši reālajā dzīvē izjūtamās negatīvās sekas – sarežģījumi attiecībās ar tuviem cilvēkiem vai šo attiecību zaudēšana interneta lietošanas pārmērību dēļ; skolēniem un studentiem pasliktinās sekmes, zūd interese par mācībām, studijām vai pat tās tiek pārtrauktas, darbā rodas lielākas vai mazākas problēmas, jo darba laikā darbinieks ir iegrimis interneta aktivitātēs u. tml., nevis veic tiešos darba pienākumus. Interneta lietošana notiek uz citu dzīves jomu rēķina, tiek zaudēts līdzsvars.

Kas piesaista pie interneta kā atkarības objekta
Cilvēki, kas nav atkarīgi no interneta, lielākoties izmanto tās tīmekļa piedāvātās iespējas, kas ļauj iegūt informāciju un ar elektroniskās komunikācijas palīdzību uzturēt jau iepriekš nodibinātas attiecības, savukārt internetatkarīgie pārsvarā izmanto iespēju ar interaktīvo mediju palīdzību tikties un mainīties domām un idejām ar citiem cilvēkiem, no kuriem liela daļa ir jauni paziņas un līdz tam bijuši sveši cilvēki.
Komunikācija kibertelpā piedāvā cilvēkiem iespēju dibināt sociālo kontaktu bez tiešas sociālas klātbūtnes. Būtiska atšķirība starp attiecībām kibertelpā un attiecībām, ko pastarpina citas pastāvošās tehnoloģijas (telefons, fakss, pasts), ir tā, ka virtuālo interneta kopienu sociālās normas pieļauj kontaktus ar svešiniekiem un pat iedrošina uz tiem.
Tā kā kibertelpa nepiedāvā līdzekļus, ar kuru palīdzību vērot citu sarunas dalībnieku neverbālās reakcijas, tad tiek apšaubītas dažas neapzinātas, bet spēcīgas nostādnes attiecībā uz komunikācijas etiķeti. Savstarpējai komunikācijai tīklā praktiski nav ierobežojumu, un ierobežojumu neievērošana neizraisa nekādas negatīvas sekas reālajā dzīvē, kur šie ierobežojumi nepieciešami sociālās kārtības saglabāšanai. Tas rada jaunu un pagaidām maz izprastu psiholoģisko fenomenu – cilvēki sevi var izteikt pilnīgi brīvi, neapvaldīti. Citu spriedumi, attieksme šajā virtuālajā sociālajā vidē tiek uztverti bez neverbāli sniegtās informācijas, līdz ar to tos var viegli kropļot un attiecināt uz tiem sev vēlamo emocionālo reakciju. Tas, nenoliedzami, ir stimulējošs un iejūsminošs interneta komunikācijas aspekts, kas, iespējams, daļai cilvēku tieši veicina atkarību no interneta.
Ar komunikāciju internetā ir iespējams ignorēt attālumu, kā arī nodalījumu laikā un telpā starp darbu un spēli, starp darbavietu un mājām. Nedaudz pārspīlējot, var teikt, ka veidojas subkultūra, kuras galvenais moto ir – “bez robežām”.
K. Janga veikto pētījumu kontentanalīze ļauj runāt par trim būtiskākajiem interneta komunikācijas aspektiem, kas iesaistītajiem cilvēkiem padara to īpaši pievilcīgu:
• sociālais atbalsts;
• seksuālais piepildījums;
• personības pārradīšana.
Ielūkosimies detalizētāk katrā no tiem.

Sociālais atbalsts
Sociālais atbalsts veidojas cilvēku grupai ilgstošākā laika periodā, kad viņi cits ar citu iesaistās regulārā datora pastarpinātā komunikācijā. Pierodot apmeklēt noteiktu grupu (konkrētu čatu, forumu), grupas dalībnieki jau pazīst cits citu, un tas ļauj veidoties kopības izjūtai. Tāpat kā jebkurai kopienai, arī kibertelpas kultūrai ir sava vērtību sistēma, standarti, valoda, zīmes, un individuālie lietotāji pielāgojas esošajām grupas normām.
Kad cilvēks ir kļuvis par konkrētas grupas dalībnieku, viņš paļaujas (atkarības gadījumā – pārmērīgi) uz to, ka sarunas tīklā sniegs viņam vienotības izjūtu ar citiem, padomu, izpratni un pat romantiskas attiecības. Tas, kā tiek izmantota datorpastarpinātā komunikācija, vienmēr balstās uz cilvēku vajadzībām, nevis uz to vai citu tehnisko nodrošinājumu vai programmām, un tieši šīs vajadzības nosaka to, ka uz ekrāna redzamie vārdi var cilvēkam likt smieties vai raudāt, radīt dusmas vai līdzjūtību, vienot kopības izjūtā nejauši savākušos svešinieku pulciņu. Rodas virtuāla kopiena, tikšanās tikai caur rakstīto vārdu, ignorējot fizisko pasauli, kurā cilvēku sākotnēji raksturo tieši viņa ārējais izskats.
Kaut gan savstarpējās interakcijas balstās tikai un vienīgi uz tekstu, vārdu apmaiņa tomēr iegūst dziļu psiholoģisku nozīmi, jo starp on-line lietotājiem ātrāk nekā reālajā dzīvē veidojas tuvas, atklātas attiecības. Kibertelpā sociālā vienošanās par pieklājības likumiem ir zudusi, un tas ļauj jau pirmajā virtuālās tikšanās reizē uzdot jebkurus, arī vispersoniskākos jautājumus. Strauja, atklāta dalīšanās ar personisku informāciju paātrina intimitātes veidošanos starp virtuālās kopienas locekļiem. Interneta lietotājs jau pirmajā reizē var izstāstīt pilnīgam svešiniekam visu par savu personīgo dzīvi, un tas ļauj šiem cilvēkiem justies tuviem. Daloties ar personiska rakstura informāciju, jebkurš no dalībniekiem var viegli iesaistīties citu dzīvē, kaut arī viņš šos cilvēkus nekad nav saticis un, visticamāk, nekad arī nesatiks, – līdzīga situācija veidojas, ja kāds skatās “ziepju operu” un domā par tās varoņiem kā par reāliem cilvēkiem.
Atkarīgajiem aizvien ciešāk iesaistoties virtuālajā grupā, rodas iespēja vēl vairāk emocionāli riskēt un dalīties ar citiem uzskatos, kas nav pieņemami sabiedrības lielākajai daļai, piemēram, par reliģiju, abortiem vai jebkuru citu jautājumu, kas ir saistīts ar cilvēka vērtībām. Reālajā dzīvē cilvēks bieži nespēj paust savus uzskatus pat vistuvākajiem cilvēkiem. Bet kibertelpā viņš to var brīvi, nebaidoties no atraidījuma, konfrontācijas vai citu sprieduma, jo citu klātesamība ir nosacīta un patiesā identitāte – rūpīgi maskēta. Līdz ar iespēju atklāti paust dziļi slēptas jūtas un uzskatus internets dod arī iespēju saņemt gan pozitīvu, gan negatīvu atgriezenisko saiti no citiem grupas dalībniekiem. Tie, kas piekrīt paustajiem uzskatiem, sniedz komforta un piederības izjūtu, savukārt tie, kas nepiekrīt, dod iespēju iesaistīties debatēs par šo jautājumu bez nepieciešamības atklāt savu nodarbošanos, identitāti.
Šādas virtuālas vides veidošanās rada grupas procesus, kas ir vērsti uz sociālā atbalsta sniegšanu un saņemšanu, un tas atbilst dziļai, kompulsīvai cilvēka vajadzībai, kura kļūst īpaši spēcīga, ja reālajā dzīvē šīs starppersonu vajadzības netiek apmierinātas, ja kontakti ar citiem kaut kādu iemeslu dēļ ir ierobežoti. Šajos gadījumos indivīds, visticamāk, izmantos internetu kā alternatīvu veidu, lai radītu un attīstītu tos sociālos veidojumus, kuru trūkst viņu tā brīža reālajā vidē. Turklāt tas nebūt nenozīmē, ka šis cilvēks dzīvo vientuļā lauku sētā meža vidū – aizvien biežāk cilvēki, kas mīt daudzdzīvokļu mājā, praktiski nepazīst pat savus tuvākos kaimiņus, līdz ar to attiecības ar kaimiņiem vairs nepilda sociālā atbalsta funkcijas. Vajadzība pēc sociālā atbalsta īpaši palielinās, ja dzīvē notiek kādas krasas pārmaiņas, piemēram, šķiršanās, dzīvesvietas maiņa, darba zaudēšana u. tml. Pētījumi liecina, ka arī cilvēki, kam ir bijušas psihiska rakstura saslimšanas, piemeram, depresija, var vairāk paļauties uz datora pastarpinātu komunikāciju, lai apmierinātu savu vajadzību pēc sociāla atbalsta. Ja reālajā dzīvē šis cilvēks cieš no zema pašvērtējuma, baidās no atraidījuma, viņam ir izteikta vajadzība pēc uzmanības, pēc pozitīva citu vērtējuma, tad internets dod iespēju it kā pārvarēt šīs reālās dzīves grūtības starppersonu saskarsmē.

Seksuālais piepildījums
Plaši tiek apmeklēti dažādi erotiskie čati, kas ir veidoti tā, lai iedrošinātu lietotājus iesaistīties erotiskās sarunās. Izspēlējot savas seksuālās fantāzijas, cilvēki iesaistās jauna veida seksuālās attiecībās, kas tiek dēvētas par kiberseksu (cybersex). Šādu erotisko čatu ir ļoti daudz, un tie ir visai dažādi – atbilstoši visdažādākajām seksuālo tieksmju īpatnībām, piemēram, pakļaušanās, dominēšanas, incesta, fetiša, homoseksuālajām fantāzijām. Internetā tie ir pieejami bez ierobežojumiem (ja par ierobežojumu neuzskata nepieciešamās valodas zināšanas, kad cilvēks izmanto ne tikai lokālās adreses), un jau to nosaukums bieži vien norāda, kāda rakstura sarunas šajā čatā ir sagaidāmas, – atliek vienreiz noklikšķināt taustiņu, un tu jau esi “iekšā”.
Datora pastarpinātās komunikācijas izmantošanu kiberseksa lietotāji uztver kā pilnīgi drošu seksuālo vēlmju piepildījuma veidu, ko var izmantot, nebaidoties no dažādām seksuāli transmisīvajām slimībām un citu nosodījuma. Turklāt kibersekss ļauj izpētīt mentālo un tam sekojošo fizisko uzbudinājumu, ko rada dažādu sociāli nepieņemamu erotisko fantāziju (piem., sadomazohisma, incesta vai urinēšanas) izspēlēšana. Pētījumos īpaši tiek uzsvērta garantētās anonimitātes un noslēpuma saglabāšanas nozīmība – cilvēks neriskē ar to, ka viņu kāds var ieraudzīt iegādājamies pornogrāfiskus priekšmetus vai kāds no ģimenes locekļiem var pamanīt nodevīgos telefonseksa numurus tālruņa rēķinā. Līdz ar to cilvēki var pilnīgi brīvi paust neatļautus seksuālos impulsus, viņi var rīkoties pilnīgi citādi nekā parasti reālajā dzīvē un nebaidīties no atgrūšanas un savas rīcības sekām.
Tātad internetatkarīgajiem, kurus piesaista tieši iespēja gūt seksuālo apmierinājumu, lietotāju deindividuācija (t. i., process, kad “izšķīšana” grupā rada anonimitāti un identitātes zaudēšanu, kam seko sociālo normu un ierobežojumu vājināšanās) veicina bezierobežojumu seksuālu uzvedību. Komunikācijas “bezķermeniskais” raksturs dod iespēju izpētīt dažādu alternatīvu seksuālo pieredzi, un tas rada jaunas un līdz ar to ļoti spēcīgas emocijas.
Pētījumi liecina, ka šī veida atkarībai no interneta īpaši ir pakļauti tie, kas jūtas fiziski nepievilcīgi, kam trūkst tuva kontakta ar pretējo dzimumu. Šiem cilvēkiem daudz vieglāk nekā reālajā dzīvē šķiet atrast partneri, izmantojot kiberseksu. Piemēram, kāds interneta izmantotājs Edvīns atzinās, ka viņš ir 49 gadus vecs liela auguma vīrietis ar pamatīgu lieko svaru. Bet, kontaktējoties tīklā, viņš rakstīja, ka viņam ir 23 gadi, muskuļots augums, gaiši mati un zilas acis, jo bija pilnīgi pārliecināts, ka neviena negribētu nodarboties ar seksu ar vecu, resnu vīrieti.

Personības pārradīšana
Jebkuram interneta lietotājam ir iespēja atcelt reālās dzīves ierasto kārtību, lai eksperimentētu ar alternatīvu sevis uztveri. Kibertelpā tradicionālo pieņēmumu par identitāti var sadalīt sastāvdaļās un vienlaikus eksistēt kā vairākas personības dažādās virtuālajās vidēs. Datorkultūra pieļauj uztvert identitāti kā kaut ko daudzveidīgu, tā ļauj cilvēkam “rekonstruēt” savu identitāti. Var teikt, ka datorpastarpināta komunikācija rada virtuālu “skatuvi”, uz kuras cilvēks var izspēlēt jaunu lomu, radot fiktīvus raksturojumus, ar kuru palīdzību var mainīt gan fiziskās pazīmes – dzimumu, vecumu vai nacionālo piederību, gan savas raksturīgākās īpašības, kultivēt neīstu paštēlu.
Personības pārradīšana, kad cilvēks interneta komunikācijas laikā sniedz nepatiesu raksturojumu, ļauj it kā transformēt sevi citā personībā. Visbiežāk tīklā radītā personība ir cilvēka reālās dzīves paradokss. Tikai uz tekstu balstītā esamība ir kvalitatīvi atšķirīga no fiziskās pasaules. Reāli dzīvē sociāli ekonomiskajam statusam, dzimumam, vecumam un nacionālajai piederībai vai rasei ir sava nozīme identitātes attīstībā, un identitāte savukārt ir visu starppersonu interakciju pamatā. Kibertelpā šie aspekti zaudē savu nozīmību, jo visi virtuālie “iedzīvotāji” var tos radīt tādus, kādus vien vēlas. Tas cilvēkam garantē konfidencialitāti, piedaloties datorpastarpinātajā komunikācijā. Šādi uzbūvētas personības ir neiespējami pārnest uz reālo dzīvi ar tās diktētajiem nosacījumiem, tādēļ tās paliek tikai datora ekrānā un iegūtās īpašības zūd kibertelpā.
Tā, piemēram, vīrs, tēvs, ģimenes apgādnieks tīmeklī var kļūt par vientuļu, veiksmīgu, cinisku biznesmeni, t. i., par pilnīgi citu cilvēku, saplūst ar lomu, kam nav nekāda sakara ar reālo dzīvi. Sākotnēji tā var šķist laba izklaide – līdzīgi kā tad, kad cilvēks aiziet uz kino vai uzspēlē kādu datorspēli. Tas ļauj uz brīdi izrauties no stresa un reālās dzīves lomu prasībām. Turklāt internetā cilvēks var arī pārbaudīt to, kā citi reaģē uz šo viņa jauno lomu. Tomēr neizbēgami pienāk brīdis, kad cilvēks pamazām sāk apjēgt, ka internetā izdomātais tēls vēl vairāk liek izjust to, ka kaut kas nav kārtībā ar reālo dzīvi, viņam rodas neapmierinātība, trauksme un, lai tās mazinātu, – vēl lielāka vēlēšanās iesaistīties interneta aktivitātēs. Paša spēkiem no šī apburtā loka bieži vien izkļūt ir grūti, bet atkarības rezultātā problēmu reālajā dzīvē kļūst aizvien vairāk.
Sevis pārradīšana ir ne tikai izklaides veids – caur internetā radīto identitāti, kas maskē nedrošību attiecībās ar citiem, cilvēks var piepildīt līdz tam nepiepildītas piholoģiskās vajadzības un vēlmes. Sociālās identitātes zaudēšana internetā cilvēkam vājas paškoncepcijas vietā ļauj radīt “ideālo es”. Šis “ideālais es” kļūst par slepeno dzīvi, kas tiek dzīvota kibertelpas konfidenciālajā vidē. Īpaši pievilcīga šāda slepenā dzīve šķiet tiem, kas cieš no zema pašvērtējuma, jūtas neatbilstoši vai bieži izjūt citu cilvēku negatīvo attieksmi. Negatīva paškoncepcija ir saistīta ar nomāktību un trauksmi, kuras, kā liecina pētījumi, arī veicina pārmērīgu interneta izmantošanu. Cilvēki kļūst atkarīgi no savas izdomātās personības dzīves, jo tā ļauj bloķēt nepatīkamas domas par sevi pašu un savu reālo situāciju.
Būtiska nozīme ir iespējai paust apspiestās personības iezīmes. Komunikācija internetā ļauj paplašināt izjusto un citiem pausto emociju spektru. Spēja izpaust apspiestās personības iezīmes var īstenoties visdažādākajā veidā. Kautrīgais kibertelpā var kļūt izteikti komunikabls, seksuāli vēsais – kaislīgs, pakļāvīgais – uzstājīgs utt. Cilvēks var izspēlēt tās savas emocijas, no kurām viņš baidās, kuras viņam ir grūti sevī apzināties un pieņemt.
Piemēram, kāds vīrietis, kas ir trīs gadus precējies un ir maigs vīrs un tēvs pusotra gada vecam bērnam, nespēj pieņemt un vēl jo mazāk konstruktīvi paust savu bērnības pieredzes rezultātā uzkrāto slēpto agresiju (viņš bijis vecāku ignorēts vidējais bērns ģimenē, jutis naidīgumu pret pārējiem diviem bērniem, vēlmi būt “labajam zēnam”, lai tā izpelnītos vecāku mīlestību un atbilstu apkārtējiem rādītajam ideālās ģimenes tēlam). Šis vīrietis kļuvis atkarīgs no visai agresīvas spēles DOOM spēlēšanas tīklā, pārējo spēlētāju pievarēšana un visdažādāko monstru nogalināšana ļauj izpausties uzkrātajai agresijai un, pēc viņa paša vārdiem, – “neuzsprāgt” attiecībās ar sievu, priekšnieku, draugiem. Piespiežot taustiņu, viņš personības agresīvo daļu atkal slēdz un turpina būt “labais zēns” – tagad gan vīra un tēva lomā. Tomēr pamazām viņa iesaistīšanās DOOM izvērtās tik intensīvi, ka šis vīrietis kļuva nevērīgs pret ģimeni, dusmojās, ja kāds viņu traucēja pie datora. Atmodinātās personības iezīmes tagad jau reāli mainīja šī vīrieša personīgo dzīvi – viņš bija atmodinājis savu agresiju un nu vairs nezināja ne to, kā šo agresiju atkal apspiest, ne arī pats spēja atrast veidu, kā to izprast un kā ar to konstruktīvi sadzīvot savās ikdienas attiecībās ar citiem cilvēkiem.
To, kas ir emocionāli atmodināts, vairs nevar tik viegli izstumt zemapziņā. Kad tas ir atklāts apziņai, cilvēkam ir jāiemācās iekļaut šīs iezīmes savā tā brīža personībā, nav iespējams tās uz ilgu laiku ierobežot tikai kibertelpā.

Dators sniedz problēmu risinājuma un tuvu attiecību ilūziju, taču īslaicīgais atbalsts tīklā nespēj uzlabot reālās dzīves starppersonu attiecības. Gluži pretēji – pārmērīgas interneta izmantošanas rezultātā palielinās sociālā izolētība, vairojas konflikti ģimenē. Kamēr internetatkarīgais apmierinās tikai ar attiecībām tīklā, tikmēr tās traucē reālai problēmas risinājuma meklēšanai un patiesu, noturīgu attiecību veidošanai reālajā dzīvē. Kaut gan iespēja tīklā radīt jaunu personību sniedz atkarīgajiem drošu veidu, kā šķietami piepildīt savas neapmierinātās psiholoģiskās vajadzības, tomēr saplūšana ar šo jauno, iluzoro paštēlu reālās dzīves starppersonu attiecības un funkcionēšanu ģimenē tikai pasliktina.

26.08.2003

apollo.lv

BackTop
Aforisms
Jūtos kā Tampax - īstā vietā bet neīstā laikā...