Mans bērns masturbē!

Inese Sniķere, klīniskā psiholoģe

Reizēm realitāte negaidīti šokējoši atgādina — tie ir tikai bērni, pilni dažādiem stiķiem un niķiem! Ir jāsastopas ar negaidītām uzvedības un emociju izpausmēm, un nereti vecāki jūtas apjukuši, nesaprotot, vai tas tiešām ir normāli.

Ipaši grūti pieņemt, ka mūsu mazuļi ir ar seksualitāti apveltītas būtnes, kopš mazotnes spējīgi izjust dzimumapmierinājumu. Pat zīdaiņa vecumā bērniņš gluži nejauši var atklāt baudu, pieskaroties dzimumorgāniem. Reiz to izjutis, viņš tieksies atkārtot jaukās sajūtas. Vecāki, bērnudārza audzinātājas, pamanot, ka bērns masturbē, reaģē ar pārsteigumu, šausmām, pat riebumu, jo daudzi no mums šai ziņā audzināti vairāk nekā stingri.

Ko šī nodarbe nozīmē bērniem

  • Bērnam ir dabiska ziņkāre par savu ķermeni — tāpat kā viņš izpēta kāju pirkstus, notiek arī dzimumorgānu izzināšana. Pēc tam pienāk brīdis, kad bērni interesējas viens par otru — viņi aizskar viens otru, brīnās par atšķirībām, spēlē dakterus utt.
  • Ja mazs bērns ilgāku laiku jūtas satraukts, bēdīgs, vientuļš, viņš neapzināti meklē mierinājumu — un to var sniegt pašapmierināšanās. Tas ir veids, kā atslēgties no realitātes.
  • Bērns neapzinās savu seksualitāti tā, kā pieaugušie, līdz ar to viņam nav attiecīgo barjeru, viņš nekaunas un neslēpj to, ko dara.
  • Bērna masturbēšana nenozīmē, ka viņš ir slims, perverss, samaitāts vai izlaists. Viņam tas ir tikpat dabiski un nevainīgi, kā urbināt degunu.

Kā šai gadījumā rīkoties pieaugušiem

  • Cieniet bērna seksualitāti tāpat kā savējo. Tā ir dabas dota, un noraidoša attieksme var bērnā radīt dziļas seksuālas problēmas nākotnē.
  • Ja bērns izzina un pēta savu ķermeni — tas ir vajadzīgs process. Var palīdzēt, kopīgi pāršķirstot attiecīgās ilustrētās grāmatas, pārrunājot interesējošās lietas, atbildot uz jautājumiem.
  • Uz bērna masturbēšanu nedrīkst reaģēt ar emocijām. Uztveriet to mierīgi, neuzbrūkot un nekritizējot. Drīkst gluži neitrāli konstatēt faktu (tu dari to un to, un tev tas patīk…).
  • Lai pārtrauktu bērna rīcību, jānovērš viņa uzmanība — jāpiedāvā kāda nodarbošanās, jāpalasa pasaka, jāiedod rokās kāda mantiņa, jāaprunājas.
  • Noskaidrojiet bērna satraukuma vai raižu cēloni. Atcerieties — citi bērni līdzīgā situācijā grauž nagus, citi čurā gultā, vēl citi — masturbē. Svarīga nav izpausme, bet gan cēlonis notiekošajam.
  • Iespējams, tas ir nelāgs ieradums. Tad jāmaina situācija, lai bērnam nebūtu iespēja rīkoties ierastajā veidā.
  • Neceliet trauksmi un neļaujiet to darīt citiem.

Tie, kuri audzināti seksuālo noliegumu garā un raduši uzskatīt visu, kas saistās ar seksualitāti, par kaut ko netīru, šai ziņā ir traumēti un nespēj pieņemt nekādas seksualitātes izpausmes. Tieši viņi šausminās un apgalvo: «Tas ir kaut kas nenormāls!» Sabiedrībai jābūt seksuāli izglītotai, lai mūsu bērni izaugtu ar veselīgu izpratni par seksualitāti.

19.02.2004

apollo.lv Veselības žurnāla

BackTop
Aforisms
Ja aborts ir slepkavība, tad minets - kanibālisms...