ĀRSTNIECĪBAS LIKUMS (01.07.97. - 20.07.2005.)
ĀRSTNIECĪBAS LIKUMS (01.07.97. - 20.07.2005.)

Grozījumi:
26.02.1998. likums;
01.06.2000. likums;
20.07.2001. likums;
22.04.2004. likums;
20.07.2005. likums;

l nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1. pants.
Likumā ir lietoti šādi termini:
1) ārstniecība - profesionāla un individuāla slimību profilakse, diagnostika, ārstēšana, pacientu rehabilitācija un aprūpe;
2) ārstniecības personas - personas, kam ir medicīniskā izglītība un kas nodarbojas ar ārstniecību;
3) ārstniecības iestāde - šā likuma izpratnē: slimnīcas, . rehabilitācijas iestādes, hospitāli, specializētie centri, tehniskās
ortopēdijas iestādes, neatliekamās medicīniskās palīdzības iestādes, doktorāti (ambulances), poliklīnikas, veselības punkti, speciālie terapijas kabineti, medicīnas augstskolu klīnikas, institūti, kā arī funkcionālo, morfoloģisko, hematoloģisko, bioķīmisko, mikrobioloģisko un citu diagnostisko izmeklējumu, patologanatomisko un tiesu medicīnas izmeklējumu laboratorijas, ārstu prakses;
4) ārstniecības personas sertifikāts - Latvijas Ārstniecības personu profesionālo organizāciju savienības, Latvijas Ārstu biedrības vai Latvijas Medicīnas māsu asociācijas izsniegts dokuments, kas apliecina attiecīgās personas profesionālo
sagatavotību un norāda, ka ārstniecības persona kā speciālists ir kompetenta patstāvīgi nodarboties ar ārstniecību (speciālista praksi) konkrētajā nozarē;
5) ārstniecības iestādes sertifikācija - neatkarīgas trešās personas darbība, apliecinot, ka ārstniecības iestāde, tās struktūrvienība vai sniegtie pakalpojumi atbilst attiecīgajā standartā noteiktajām prasībām;
6) ārstu konsīlijs - ne mazāk kā triju ārstu apspriede, lai noteiktu diagnozi un turpmāko ārstēšanas taktiku;
7) cilvēka infekcijas slimība - infekcijas slimības izraisītāja ierosināta slimība, kuras izplatīšanās var radīt epidēmiju (turpmāk - infekcijas slimība);
8) medicīniskā izglītība — likumā noteiktajā kārtībā atzītai izglītības programmai atbilstošs zināšanu un prasmju kopums, ko apliecina izglītības iestādes izsniegts izglītības dokuments;
9) medicīniskās tehnoloģijas - ārstniecībā izmantojamās metodes, medicīniskās ierīces un medicīniskās preces;
10) neatliekamā medicīniskā palīdzība - palīdzība, ko cietušajiem (saslimušajiem) dzīvībai vai veselībai bīstamā kritiskā stāvoklī sniedz šādiem gadījumiem īpaši sagatavotas (apmācītas, ekipētas) personas ar atbilstošu kvalifikāciju medicīnā, kurām saskaņā ar šo kvalifikāciju ir juridiska atbildība par savu darbību vai bezdarbību un tās sekām;
11) pacients - persona, kas tiek ārstēta vai kas ir reģistrēta pie kādas no ārstniecības personām un, ja nepieciešams, tiek ārstēta;
12) pacientu aprūpe - veselības aprūpes sastāvdaļa, kas ir tieši vai netieši saistīta ar sabiedrības, ģimenes vai personas veselības uzturēšanu, veicināšanu, aizsardzību un atgūšanu;
13) pirmā palīdzība - palīdzība, ko cietušajiem (saslimušajiem) dzīvībai vai veselībai kritiskā stāvoklī savu zināšanu un iespēju apjomā sniedz personas ar kvalifikāciju medicīnā vai bez tās neatkarīgi no sagatavotības un ekipējuma;
14) medicīniskā rehabilitācija - medicīnas nozare, kas nodarbojas ar cilvēka fiziskā, psiholoģiskā, sociālā, aroda un izglītības potenciāla attīstīšanu vai atgūšanu atbilstoši viņa fizioloģiskajiem vai anatomiskajiem ierobežojumiem, vai -stabilu veselības traucējumu gadījumā - ar pacienta dzīves pielāgošanu videi un sabiedrībai;
15) pēcdiploma apmācība - ārstniecības personu tālākizglītība pēc medicīniskās izglītības iestādes diploma saņemšanas specializācijas vai kvalifikācijas celšanas veidā;
16) specializācija - pēcdiploma apmācības daļa, kas ietver Veselības ministrijas apstiprinātajam specialitātes nolikumam atbilstošu zināšanu un iemaņu kopumu kādā no Latvijas Republikas profesiju klasifikatorā iekļautajām specialitātēm. Specializācijai seko sertifikācija pilnvarotā sertifikācijas institūcijā un speciālista prakses tiesību iegūšana;
17) kvalifikācijas celšana - pēcdiploma apmācības daļa iegūtajā specialitātē pēc brīvi izraudzītas programmas. Kvalifikācijas celšanas laiks un saturs nav reglamentēts;
18) obligātās prasības ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām - prasības, kuru izpilde jānodrošina ārstniecības iestādēm vai to struktūrvienībām, lai tajās būtu atļauts sniegt pacientiem medicīnisko palīdzību;
19) rezidentūra — darba tiesiskajās attiecībās ar izglītības programmu īstenojošu ārstniecības iestādi esoša ārsta izglītošana specialitātes iegūšanai saskaņā ar akreditētu profesionālo rezidentūras izglītības programmu medicīnā.
2. pants.
Šā likuma mērķis ir regulēt sabiedriskās attiecības ārstniecībā, lai nodrošinātu slimību vai traumu kvalificētu profilaksi un diagnostiku, kā arī kvalificētu pacienta ārstēšanu un rehabilitāciju.
3. pants.
Veselība ir fiziska, garīga un sociāla labklājība, valsts un tautas pastāvēšanas un izdzīvošanas dabiskais pamats. Veselības aprūpe ir pasākumu komplekss veselības nodrošināšanai un uzturēšanai.
4. pants.
(1)Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtību, to ārstniecības pakalpojumu veidus un apjomu, kuri tiek apmaksāti no valsts pamatbudžeta un pakalpojumu saņēmēju līdzekļiem, kā arī šīs samaksas kārtību nosaka Ministru kabinets.
(2) Zemākās darba algas likmi ārstniecības personām, kuras sniedz no valsts budžeta apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus ārstniecības iestādēs, kuras noslēgušas līgumu par sniegto veselības aprūpes pakalpojumu apmaksu, nosaka Ministru kabinets.
5. pants.
Ikvienam ir pienākums rūpēties un katrs ir atbildīgs par savu, tautas, savu tuvinieku un apgādībā esošo personu veselību.
6. pants.
Pacientam, viņa tuvākajiem radiniekiem vai likumīgajiem pārstāvjiem (aizgādņiem, aizbildņiem) ir tiesības izvēlēties Latvijā esošu ārstniecības iestādi un ārstniecības personu slimību un traumu diagnostikai, ārstēšanai un pacienta rehabilitācijai. Pacientam ir tiesības uz kvalitatīvu, laipnu un cieņpilnu ārstēšanu un aprūpi.

II nodaļa. Ārstniecības uzraudzība

7. pants.
Ārstniecības uzraudzību valstī veic Veselības ministrija un citas normatīvajos aktos noteiktās institūcijas.
8. pants.
Veselības ministrija veselības aprūpes jomā pilda šādas funkcijas:
1) izstrādā valsts politiku veselības aprūpē, kā arī pārrauga tās īstenošanu;
2) valsts mērogā koordinē un vada neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu cietušajiem reģionāla un valsts mēroga ārkārtējās situācijās;
3) apstiprina ārstniecības pakalpojumu kvalitātes novērtēšanas rādītājus;
4) nosaka kārtību, kādā veidojami, papildināmi un uzturami ārstniecības personu, ārstniecības iestāžu, medicīnisko ierīču un preču reģistri;
5) apstiprina ārstniecībā izmantojamās medicīniskās tehnoloģijas, kā arī jaunu medicīnisko tehnoloģiju ieviešanas kārtību;
6) izstrādā un iesniedz Ministru kabinetam apstiprināšanai arodslimību sarakstu;
7) sadarbībā ar Latvijas Ārstu biedrību un ārstniecības personu profesionālajām asociācijām izstrādā obligāto prasību projektus ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām;
8) apstiprina to ārstniecības iestāžu un ārstniecības personu sarakstus, kuras noteiktā kārtībā ir tiesīgas veikt ārstniecības personu apmācību;
9) nodrošina termiņatlauju izsniegšanu ārvalstu ārstniecības personām konkrētu pasākumu realizācijai.
9. pants.
(1) Ar noteiktām slimībām slimojošu pacientu reģistru izveides, papildināšanas un uzturēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.
(2) Kārtību, kādā koordinē un vada neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu cietušajiem reģionāla un valsts mēroga ārkārtējās situācijās, kā arī katastrofu medicīnas sistēmas organizēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.
10. pants.
Veselības aprūpes profesionālo un darbspējas ekspertīzes kvalitāti ārstniecības iestādēs kontrolē Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcija, kas darbojas saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem.
11. pants.
Sludinājumus un reklāmu, kas attiecas uz ārstniecību, ārstniecības iestādēm un ārstniecības personām, ievieto masu sazinās līdzekļos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.
12. pants.
Personas, kam nav medicīniskās izglītības un kas patstāvīgi nodarbojas ar slimnieku ārstēšanu, dzemdībpalīdzības sniegšanu (izņemot gadījumus, kad jāsniedz pirmā palīdzība), hipnozi, kodēšanu un citām cilvēka psihi ietekmējošām metodēm, cilvēka enerģētisko lauku korekciju (biokorekciju), akupunktūru un pārējām cilvēka organisma enerģētisko sistēmu ietekmējošām metodēm, kā arī personas, kas atbalsta ārstniecības darbībā tādas personas, kurām nav medicīniskās izglītības vai nav speciālista prakses tiesību, ir saucamas pie likumā noteiktās atbildības

III nodaļa. Medicīnas ētikas komitejas

13. pants.
Medicīnas ētikas komitejas ir medicīnas ētikas problēmu risināšanai izveidotas konsultatīvas institūcijas, kas darbojas saskaņā ar Ministru kabineta apstiprinātu paraugnolikumu.
14. pants.
Medicīnas ētikas komitejas izveido ārstniecības iestādes un ārstniecības personu profesionālās biedrības. Šīs komitejas izskata ētikas jautājumus, kas saistīti ar ārstniecības personu darbību un jaunām medicīniskajām tehnoloģijām.
15. pants.
Centrālā medicīnas ētikas komiteja darbojas saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem, un tā izskata uz sociālajām problēmām attiecināmos biomedicīniskā progresa ētikas jautājumus. Centrālās medicīnas ētikas komitejas personālsastāvu apstiprina Ministru kabinets pēc Veselības ministrijas priekšlikuma.

IV nodaļa. Personu tiesības un pienākumi veselības aprūpē

16. pants.
Ikvienam ir tiesības saņemt neatliekamo medicīnisko palīdzību Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.
17. pants.
(1) Valsts garantētais medicīniskās palīdzības apjoms Ministru kabineta noteiktajā kārtībā tiek sniegts Latvijas pilsoņiem, nepilsoņiem, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuru pasē ir personas kods un kuri reģistrēti Iedzīvotāju reģistrā, kā arī aizturētajām, apcietinātajām un ar brīvības atņemšanu notiesātajām personām. Šāda palīdzība tiek sniegta tajā laikā un vietā, kur tā ir nepieciešama, un ārstniecība šādos gadījumos tiek veikta atbilstoši veselības ministra noteiktajā kārtībā izstrādātām klīniskajām vadlīnijām.
(2) Šā panta pirmajā daļā noteikto valsts garantēto medicīnisko palīdzību ir tiesības saņemt jebkuram Latvijas teritorijā dzīvojošam bērnam, arī bērnam, kuram nav piešķirts personas kods un kurš nav reģistrēts Iedzīvotāju reģistrā.
(3) Bērnam ir tiesības saņemt bezmaksas valsts garantēto medicīnisko palīdzību.
18. pants.
Pārējā medicīniskā palīdzība šā likuma 17. pantā minētajām personām tiek sniegta par apdrošināšanas sabiedrības, darba devēja, pacienta personiskajiem vai citiem līdzekļiem saskaņā ar normatīvajiem aktiem.
19. pants.
Ārvalstnieki un bezvalstnieki, kuru pasē nav personas koda un kuri nav reģistrēti Iedzīvotāju reģistrā, bet legāli uzturas Latvijā, medicīnisko palīdzību saņem par maksu.
20. pants.
Pacientam ir tiesības viņam saprotamā veidā saņemt no ārsta informāciju par savas slimības diagnozi, izmeklēšanas un ārstēšanas plānu, kā arī par citām ārstēšanas metodēm un prognozi.
21. pants.
Pacientam ir tiesības saņemt informāciju par ārstniecības procesu no pārējām ārstniecības personām to kompetences līmenī.
22. pants.
Pacientam ir tiesības saņemt sniegtās veselības aprūpes kvalitātes novērtējumu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.
23. pants.
Pacientam ir tiesības pilnībā vai daļēji atteikties no piedāvātās izmeklēšanas vai ārstēšanas, to apliecinot ar parakstu. Ja pacients ir nepilngadīga persona vai tāda persona, kura veselības stāvokļa dēļ nespēj apzināties savas rīcības sekas, šīs tiesības un atbildība par pieņemto lēmumu ir pacienta ģimenes locekļiem, bet, ja tādu nav, - tuvākajiem radiniekiem vai likumīgajiem pārstāvjiem (aizgādņiem, aizbildņiem). Ārsta pienākums ir izskaidrot pacientam, viņa ģimenes locekļiem, tuvākajiem radiniekiem vai likumīgajiem pārstāvjiem (aizgādņiem, aizbildņiem) šādas atteikšanās sekas. Ja pacients akceptējis ārstēšanas plānu, viņam ir pienākums ievērot visus ar ārstēšanu un aprūpi saistītos ārstniecības personu norādījumus.
24. pants.
Pacientam ir pienākums, reģistrējoties ārstniecības iestādē, uzrādīt personu apliecinošu dokumentu.
25. pants.
Pacienta pienākums ir ārstniecības procesā ievērot ārstniecības personu norādījumus un ārstniecības iestādes iekšējās kārtības noteikumus. Ārstēšanās laikā pacients nedrīkst veikt darbības, kas varētu kaitēt viņa veselībai.

V nodaļa. Ārstniecības personas un to darbība ārstniecībā

26. pants.
Patstāvīgi nodarboties ar ārstniecību savas kompetences ietvaros atļauts ārstniecības personām, kuras ir sertificētas un reģistrētas ārstniecības personu reģistrā.
27. pants.
Veselības ministrija nosaka ārstniecības personu specialitāšu nosaukumus, specialitāšu klasifikāciju un sadalījumu pamatspecialitātēs, apakšspecialitātēs un papildspecialitātēs un pēc saskaņošanas ar Latvijas Ārstu biedrību un ārstniecības personu profesionālajām asociācijām apstiprina ārstniecības personu nolikumus.
28. pants.
Medicīniskās izglītības diploma iegūšana ļauj personai līdz sertifikācijai specialitātē darboties ārstniecībā tikai tādas
ārstniecības personas uzraudzība vai vadība, kurai ir sertifikāts un kura ir reģistrēta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.
29. pants.
Speciālista prakses tiesības apliecina ārstniecības personas sertifikāts_ un tās reģistrācija normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Ārstniecības personu sertifikācijas kārtību nosaka Ministru kabinets.
30. pants.
(Izslēgts ar 01.06.2000. likumu, kas stājas spēkā no 28.06.2000.).
31. pants.
Personas ar ārvalstu medicīniskās izglītības diplomu iegūst tiesības nodarboties ar ārstniecību Latvijā pēc diploma ekspertīzes un atzīšanas likumā noteiktajā kārtībā. Speciālista prakses tiesības minētās personas iegūst šajā likumā noteiktajā kārtībā.
32. pants.
(Izslēgts ar 01.06.2000. likumu, kas stājas spēkā no 28.06.2000.).
33. pants.
Medicīniskās izglītības iestādēs izglītojamie izglītības programmas ietvaros var nodarboties ar ārstniecību tikai tiešā sertificētas ārstniecības personas uzraudzībā.
34. pants.
(1)Medicīnisko ierīču un medicīnisko preču realizācijas, izplatīšanas, reģistrācijas, ekspluatācijas un tehniskās uzraudzības kārtību nosaka Ministru kabinets. Ārstniecības iestādes vadītājs ir tieši atbildīgs par noteiktās kārtības ievērošanu ārstniecības iestādē.
(2) Cilvēkiem paredzēto medicīnisko ierīču klīniskās izpētes kārtību nosaka Ministru kabinets.
(3)Cilvēka asins un asins komponentu savākšanas, testēšanas, apstrādes, uzglabāšanas un izplatīšanas kvalitātes un drošības standartus nosaka Ministru kabinets.
35. pants.
Ārstniecības iestādes vadītājs ir saucams pie likumā noteiktās atbildības, ja viņa vadītajā iestādē tiek lietotas medicīniskās tehnoloģijas, kuras nav apstiprinātas Veselības ministrijas noteiktajā kārtībā.
36. pants.
Ārstniecības persona ir atbildīga par izraudzītās medicīniskās tehnoloģijas lietošanu un tās radītajām sekām.

VI nodaļa. Ārsta profesija

37. pants.
Ārsts ir ārstniecības persona, kura ieguvusi izglītību, kas atbilst likumā “Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu” noteiktajām prasībām, un kura ar zinātniski pamatotu medicīnisko darbību tieši vai netieši iedarbojas uz cilvēku un savas profesionālās darbības ietvaros:
1) izmeklē pacientus fizisku un psihisku slimību konstatēšanai vai noliegšanai un ārstēšanai;
2) novērtē slimības un to radītās sekas;
3) ārstē šā panta 1.punktā minētās slimības;
4) veic profilaktiskos pasākumus slimību novēršanai;
5) sniedz dzemdībpalīdzību;
6) veic rehabilitāciju;
7) izdara līķa sekcijas.
38. pants.
Savā profesionālajā darbībā ārsts ir brīvs. Katram ārstam ir tiesības dot atzinumu par pacienta veselības stāvokli un ārstēšanu.
39. pants.
Ārsts darbojas specialitātē (specialitātes var būt vairākas), kas noteikta ārsta sertifikātā. Ārsts drīkst darboties apakšspecialitātē, papildspecialitātē vai lietot atsevišķu izmeklēšanas vai ārstēšanas metodi tikai tad, ja viņam ir ārsta sertifikāts pamatspecialitātē.
40. pants.
Ārsts ir atbildīgs par nedzimušas dzīvības saglabāšanu, un viņa pienākums ir mēģināt atrunāt pacienti no grūtniecības pārtraukšanas, ja grūtniecība nav pretrunā ar sievietes veselības
stāvokli un nepastāv draudi, ka jaundzimušajam būs pārmantojama vai iegūta slimība. Ārstam ir tiesības atteikties izdarīt grūtniecības pārtraukšanu, ja tam nav medicīnisku iemeslu.
41. pants.
Ārstam ir jāsaņem pacienta piekrišana ārstēšanai, tādēļ ārsta pienākums ir sniegt pacientam saprotamā veidā informāciju par slimības diagnozi, izmeklēšanas un ārstēšanas plānu, kā arī par citām ārstēšanas metodēm un prognozi. Ārsta pienākums ir izskaidrot un informēt pacientu par iespējamām slimības sekām un komplikācijām. Ārstam ir jāinformē pacients par izrakstīto zāļu līdzekļu vai ārstēšanas metožu iespējamo blakus iedarbību. Ārsts var nesniegt pacientam pilnīgu informāciju par slimības diagnozi un prognozi, ja uzskata, ka šī informācija var pasliktināt slimnieka veselības stāvokli.
42. pants.
Gadījumos, kad pacienta dzīvība nav apdraudēta, bet pacients neievēro noteikto režīmu, nepilda ārstniecības personu norādījumus vai apzināti kaitē savai veselībai un šādā veidā tieši ietekmē konkrētās slimības ārstēšanu, ārstam ir tiesības atteikties no turpmākās pacienta ārstēšanas.
43. pants.
Ārsts drīkst pacientu izmeklēt vai ārstēt kopīgi ar citām ārstniecības personām vai nepieļaut to līdzdalību.

VI A nodaļa.Zobārsta profesija

43.1 pants.
Zobārsts ir ārstniecības persona, kura ieguvusi izglītību, kas atbilst likumā “Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu” noteiktajām prasībām, un kura savas profesionālās darbības ietvaros:
1) veic alveolārā izauguma un mutes dobuma gļotādas, žokļu un ar tiem saistīto audu slimību profilaksi, diagnostiku un ārstēšanu;
2) pēta šā panta 1.punktā minēto slimību izcelsmi un profilakses iespējas.

VII nodaļa. Māsas un ārsta palīga profesija

44. pants.
(1) Māsa ir ārstniecības persona, kura ieguvusi izglītību, kas atbilst likumā “Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu” noteiktajām prasībām.
(2) Ārsta palīgs ir ārstniecības persona, kura ieguvusi vidējo profesionālo izglītību vai pirmā līmeņa augstāko profesionālo izglītību, vai augstāko izglītību saskaņā ar akreditētu ārsta palīga studiju programmu.
45. pants.
(1) Savā profesijā atbilstoši kvalifikācijai māsa:
1) veic pacientu aprūpi;
2) piedalās ārstniecībā;
3) vada pacientu aprūpes darbu;
4) nodarbojas ar pacientu izglītošanu veselības jautājumos; 5] veic profesionālās izglītības darbu.
(2) Ārsta palīgs veic šā panta pirmajā daļā minētās darbības, kā arī izmeklē pacientus, diagnosticē slimību un atbilstoši savai kvalifikācijai veic ārstēšanu.

VII A nodaļa. Funkcionālais speciālists un funkcionālā speciālista asistents

45.1 pants.
(1) Funkcionālais speciālists (fizioterapeits, ergoterapeits, reitterapeits, tehniskais ortopēds, klīniskais logopēds) ir ārstniecības persona, kas ieguvusi otrā līmeņa profesionālo augstāko medicīnisko izglītību un darbojas atbilstoši savas specialitātes nolikumam.

(2) Funkcionālā speciālista asistents (fizioterapeita asistents, ergoterapeita asistents) ir ārstniecības persona, kas ieguvusi pirmā līmeņa profesionālo augstāko vai arī vismaz trešā profesionālās kvalifikācijas līmeņa medicīnisko izglītību un darbojas atbilstoši savas specialitātes nolikumam.

45.2 pants.
(1) Savā specialitātē funkcionālais speciālists profesionālās kompetences ietvaros:

1) pārzina cilvēka funkcionālo ierobežojumu novērtēšanu un rehabilitacijas principus;

2) veic ārstēšanu, izmantojot atbilstošu diagnostiku, novērtēšanu un medicīniskās tehnoloģijas, un dod atzinumus;

3) veic profesionālās izglītības darbu.

(2) Savā specialitātē funkcionālā speciālista asistents profesionālās kompetences ietvaros:

1) pārzina cilvēka funkcionālo ierobežojumu novērtēšanu un rehabilitācijas pamatprincipus;

2) veic ārstēšanu, izmantojot atbilstošas medicīniskās tehnoloģijas funkcionālā speciālista vai ārsta uzraudzībā."

VII B nodaļa. Vecmātes profesija

45.3 pants.
Vecmāte ir ārstniecības persona, kura ieguvusi izglītību, kas atbilst likumā “Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu” noteiktajām prasībām, un kura savas profesionālās darbības ietvaros:
1) nodrošina fizioloģiskas grūtniecības aprūpi, organizē un vada fizioloģiskas dzemdības un aprūpi pēc fizioloģiskām dzemdībām, veic veselu jaundzimušo aprūpi;
2) konstatējot savā aprūpē esošas grūtnieces, dzemdētājas, nedēļnieces vai jaundzimušā veselības riska faktorus vai iespējamu patoloģiju, nosūta pacienti pie atbilstošas specialitātes ārsta;
3) piedalās ārstniecībā;
4) sniedz informāciju un veic izglītošanas darbu ģimenes plānošanas un kontracepcijas, grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību, krūts ēdināšanas, seksuālās un reproduktīvās veselības un bērna aprūpes jautājumos.

VIII nodaļa. Ārstniecības personu pienākumi un tiesības ārstniecībā

46. pants.
Ārstniecības personas pienākums ir sniegt pirmo un neatliekamo medicīnisko palīdzību.
47. pants.
Ārstniecības personai ir tiesības atteikt pirmo un neatliekamo medicīnisko palīdzību apstākļos, kas apdraud ārstniecības personas pašas dzīvību, kā arī tad, ja ārstniecības persona to nespēj veselības stāvokļa dēļ.
48. pants.
Ārstniecības personas pienākums ir paaugstināt savu kvalifikāciju un izglītoties neatliekamās palīdzības sniegšanā.
49. pants.
Gadījumos, kad vilcināšanās apdraud pacienta dzīvību un nav iespējams saņemt pacienta, viņa ģimenes locekļu, bet, ja tādu nav, - tuvāko radinieku vai likumīgo pārstāvju (aizgādņu, aizbildņu) atļauju, ārstniecības personai savas kompetences ietvaros ir pienākums veikt neatliekamus pasākumus -izmeklēšanu, ārstēšanu un ķirurģisku iejaukšanos. Šādos gadījumos izmeklēšanas un ārstēšanas plānu apstiprina un lēmumu pieņem ārstu konsīlijs (izņemot gadījumu, kad jāsniedz pirmā vai neatliekamā medicīniskā palīdzība). Ārsta pienākums ir ziņot bāriņtiesai vai pagasttiesai nepilngadīgā interešu aizstāvības
nolūka par konsīlija pieņemto lēmumu, kas saistīts ar nepilngadīga pacienta turpmāko izmeklēšanu un ārstēšanu.
50. pants.
(1) Zinas par pacienta ārstēšanu, slimības diagnozi un prognozi (turpmāk - ziņas par pacientu), kā arī ziņas, ko ārstniecības personas ārstniecības procesā ieguvušas par pacienta un viņa tuvāko radinieku privāto dzīvi, ir konfidenciālas.
(2) Ziņas par pacientu var sniegt:
1) citām ārstniecības personām ārstniecības mērķu sasniegšanai;
2) Veselības un darbspējas ekspertīzes ārstu komisijai (VDEĀK);
3) Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijai.
4) Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūrai un slimokasēm veselības aprūpes pakalpojumu administrēšanai.
(3) Tiesai, prokuratūrai, policijai, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai (inspektoriem), bāriņtiesai (pagasttiesai), kā arī institūcijām, kuras veic izziņu, ziņas par pacientu sniedzamas tikai pēc šo institūciju rakstveida pieprasījuma, ja ir ārstniecības iestādes vadītāja parakstīta atļauja.
(4) Zinātniskos pētījumos ziņas par pacientu var izmantot, ja ir garantēta pacienta anonimitāte vai saņemta viņa piekrišana.
(5) Aizsardzības ministrijas valsts militārā dienesta pārvaldes ir tiesīgas pieprasīt no ārstniecības iestādēm informāciju par iesaucamo, rezerves karavīru un rezervistu veselības stāvokli Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.
(6) Valsts ugunsdzēsības dienests ir tiesīgs pieprasīt no ārstniecības iestādēm statistikas ziņas par kaitējumu personu veselībai, kas nodarīts ugunsgrēka bīstamo faktoru iedarbības rezultātā, un statistikas ziņas par gadījumiem, kad ugunsgrēka bīstamo faktoru nodarītā kaitējuma iedarbības rezultātā iestājusies personas nāve. Ārstniecības iestādes Valsts ugunsdzēsības dienestam nedrīkst izpaust personas datus.
51. pants.
Ārstniecības personai ir tiesības atteikties sniegt šā likuma 50. pantā minētās ziņas pa telefonu vai ar citu telekomunikācijas līdzekļu palīdzību.
52. pants.
Ārstniecības personas regulāri sniedz Centrālajai statistikas pārvaldei medicīnas statistisko informāciju likumos noteiktajā kārtībā.
53. pants.
Personas pārejošu darbnespēju konstatē ārsts vai ārsta palīgs. Pārejošu darbnespēju apliecinošo dokumentu izsniegšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

IX nodaļa. Ārstniecības iestādes

54. pants.
(1) Ārstniecības iestādi var izveidot valsts institūcijas, pašvaldības, fiziskās vai juridiskās personas.
(2) Ārstniecības iestādes var būt ambulatoras, kur pacientiem, ja nav nepieciešama ievietošana stacionārā, sniedz primārās un sekundārās veselības aprūpes pakalpojumus, un stacionāras, kur pacientiem, kas visu diennakti atrodas pastāvīgā ārstniecības personu aprūpē, sniedz sekundārās un terciārās veselības aprūpes pakalpojumus līdz noteikta ārstniecības mērķa sasniegšanai.
55. pants.
(1) Ar ārstniecību drīkst nodarboties tikai tādas ārstniecības iestādes, kas atbilst ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām noteiktajām obligātajām prasībām.
(2) Obligātās prasības ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām nosaka Ministru kabinets. Ārstniecības iestāžu un to struktūrvienību atbilstības novērtēšanu veic Ministru kabineta pilnvarotas institūcijas.
56. pants.
(1) Ārstniecības iestāžu un to struktūrvienību sertifikācija ir brīvprātīga.
(2) Ārstniecības iestāžu un to struktūrvienību sertifikācijas kārtību nosaka Ministru kabinets.
(3) Ārstniecības iestādes vai tās struktūrvienības sertifikāts saskaņā ar Ministru kabineta noteikto veselības aprūpes finansēšanas kārtību dod attiecīgajai ārstniecības iestādei priekšrocības, slēdzot līgumus ar slimokasēm.
57. pants.
Rezidentu sadales kārtību un rezidentūras finansēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.
58. pants.
(Izslēgts ar 22.04.2004)
59. pants.
Medicīniskās dokumentācijas lietvedības kārtību ārstniecības iestādēs nosaka Veselības ministrija.
60. pants.
Recepšu veidlapu izgatavošanas noteikumus un recepšu izrakstīšanas kārtību reglamentē Ministru kabineta noteikumi un citi normatīvie akti.

X nodaļa. Alkoholisma, narkomānijas un toksikomānijas slimnieku ārstēšana

61. pants.
Alkoholisma, narkomānijas un toksikomānijas slimnieku ārstēšana notiek labprātīgi pēc viņu vēlēšanās narkoloģiskajās ārstniecības iestādēs Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.
62. pants.
Gadījumos, kad sakarā ar alkoholisku dzērienu vai citu apreibināšanās līdzekļu lietošanu slimnieks izdara sabiedriski bīstamas darbības, sistemātiski izdara administratīvos pārkāpumus vai ar savu rīcību apdraud sevi, savus tuvākos radiniekus vai sabiedrību, tiek piemēroti likumā noteiktie sociālās un psihosociālās rehabilitācijas piespiedu līdzekļi, bet nepilngadīgajiem - audzinoša rakstura piespiedu līdzekļi.
63. pants.
Alkoholisma, narkomānijas un toksikomānijas slimnieka sociālās un psihosociālās rehabilitācijas piespiedu līdzekļi ir:
1) ņemšana policijas profilaktiskajā uzskaitē un policijas rakstveida brīdinājums, ka slimniekam jāizbeidz alkoholisko dzērienu pārmērīga lietošana, apreibināšanās vielu lietošana un ar to saistītu administratīvo pārkāpumu izdarīšana, kā arī obligāti jāsāk ārstēšanās;
2) ņemšana narkoloģiskajā uzskaitē un motivācijas veidošana, lai ieinteresētu slimnieku sākt labprātīgu ārstēšanos no alkoholisma, toksikomānijas vai narkomānijas;
3) tiesas nolēmums par notiesātā pienākumu ārstēties.
64. pants.
Nosacīti notiesājot, tiesa var uzlikt notiesātajam, kas izdarījis noziegumu alkoholisma, narkomānijas vai toksikomānijas ietekmē, ar viņa piekrišanu par pienākumu ārstēties no alkoholisma, narkomānijas vai toksikomānijas sociālās un psiholoģiskās rehabilitācijas iestādē

XI nodala. Psihiskās slimības

65. pants.
Personām ar psihiskiem traucējumiem un psihiskām slimībām ir jānodrošina visas pilsoņa, politiskās, ekonomiskās un sociālās tiesības, kuras paredz likums. Psihiskie traucējumi vai psihiskā slimība nedrīkst būt par iemeslu cilvēka diskriminācijai.
66. pants.
Psihiski slimajiem ir tiesības saņemt medicīnisko palīdzību un aprūpi tādā kvalitātē, kāda atbilst pieņemtajiem vispārējās medicīnas standartiem.
67. pants.
Psihiatriskā palīdzība balstās uz brīvprātības principu. Stacionāro palīdzību sniedz psihiatriskajās ārstniecības iestādēs (nodaļās), ja slimnieka veselības stāvokļa dēļ to nav iespējams veikt ambulatoriski vai dzīvesvietā.
68. pants.
(1) Ambulatorisku vai stacionāru izmeklēšanu un ārstēšanu pret slimnieka gribu drīkst veikt tikai šādos gadījumos: 1) ja psihisko traucējumu dēļ slimnieka uzvedība ir bīstama viņa paša vai citu personu veselībai vai dzīvībai;
2) ja psihisko traucējumu un to klīniskās dinamikas dēļ psihiatrs prognozē tādu slimnieka uzvedību, kas ir bīstama viņa paša vai citu personu veselībai vai dzīvībai;
3) ja slimnieka psihiskie traucējumi ir tādi, kas liedz viņam pieņemt apzinātus lēmumus, un atsacīšanās no ārstēšanas var radīt nopietnu veselības un sociālā stāvokļa pasliktināšanos, kā arī sabiedriskās kārtības traucējumus.
(2) Ja veikta stacionēšana pret slimnieka gribu, psihiatru konsīlijam 72 stundu laikā ir jāizmeklē slimnieks un jāpieņem lēmums par turpmāko ārstēšanu. Konsīlijs nekavējoties paziņo savu lēmumu slimniekam, viņa ģimenes locekļiem, bet, ja tādu nav, - tuvākajiem radiniekiem vai likumīgajiem pārstāvjiem (aizgādņiem, aizbildņiem). Ja to nav iespējams izdarīt nekavējoties, tiekoties ar kādu no šiem cilvēkiem, viņiem nosūta rakstveida paziņojumu, izdarot par to ierakstu slimnieka reģistrācijas kartē.
69. pants.
(1) Ja persona psihisko traucējumu vai psihiskās slimības dēļ pārkāpj sabiedrisko kārtību, tās aizturēšanu, nogādāšanu un uzraudzību pie psihiatra veic policijas darbinieki saskaņā ar likumu "Par policiju".
(2) Policijas darbinieki iesniedz psihiatram rakstveida ziņojumu par slimnieka uzvedības pretsabiedrisko raksturu.
70. pants.
Personām, kuras likumā noteiktajā kārtībā atzītas par rīcībnespējīgām, psihiatrisko palīdzību sniedz pēc to aizgādņu rakstveida lūguma vai ar viņu piekrišanu, izņemot gadījumus, kuri paredzēti šā likuma 68. pantā.
XII nodaļa. Veselības un darbspējas, tiesmedicīniskā un tiespsihiatriskā ekspertīze
71. pants.
Ilgstošu vai pastāvīgu fizisko vai psihisko spēju ierobežojuma gadījumos veselības un darbspējas ekspertīzi veic un invaliditāti nosaka valsts pilnvarota Veselības un darbspējas ekspertīzes ārstu komisija (VDEĀK), kuras darbību reglamentē normatīvie akti.
72. pants.
Tiesmedicīnisko un tiespsihiatrisko ekspertīzi veic pēc likumā noteiktajā kārtībā pieņemta izziņas izdarītāja, prokurora vai tiesas (tiesneša) lēmuma. Kārtību, kādā notiek tiesmedicīniskā un tiespsihiatriskā ekspertīze, nosaka Ministru kabinets.
73. pants.
(Izslēgts ar 01.06.2000. likumu, kas stājas spēkā no 28.06.2000.).

Pārejas noteikumi

1. Ārstniecības personas, kuras ieguvušas kvalifikācijas kategoriju vai sertifikātu kādā no apakšspecialitātēm vai papildspecialitātēm un praktizējušas tajā vairāk nekā piecus gadus, drīkst turpināt savu praksi bez pamatspecialitātes sertifikāta iegūšanas. Sertifikācija šiem speciālistiem notiek iegūtajā apakšspecialitātē vai papildspecialitātē.
2. Ārstniecības personas, kuras ieguvušas kvalifikācijas kategoriju vai sertifikātu kādā no pamatspecialitātēm, apakšspecialitātēm vai papildspecialitātēm un praktizējušas tajā vairāk nekā desmit gadus, mainoties specialitāšu klasifikatoram, drīkst turpināt savu praksi bez pamatspecialitātes sertifikāta iegūšanas, ja šī specialitāte tiek atzīta par ārstniecisko vai diagnostisko metodi.
3. (Izslēgts ar 01.06.2000. likumu, kas stājas spēkā no 28.06.2000.).
4. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē Satversmes 81. panta kārtībā izdotie Ministru kabineta noteikumi Nr. 177 "Ārstniecības noteikumi" (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1994,19. Nr.; 1995, 4. Nr., 1997, 5. Nr.).
5. Ārstniecības iestādes un to struktūrvienības, kas izveidotas līdz 2000. gada 30. jūnijam, izvērtējamas atbilstoši obligātajām prasībām līdz 2001. gada 31. decembrim.
6. Ministru kabinets līdz 2004.gada 1.septembrim izdod šā likuma 9.panta pirmajā daļā minētos noteikumus.
7.Ministru kabinets līdz 2005.gada 1.oktobrim izdod šā likuma 9.panta otrajā daļā un 34.panta trešajā daļā minētos noteikumus.