LATVIJAS ĀRSTU ĒTIKAS KODEKSS

Ētikas kodekss apstiprināts Latvijas Ārstu biedrības 1995. gada konferencē, grozījumi izdarīti 1998. gada 9. oktobra konferencē. Ētikas kodekss jāievēro visiem Latvijas ārstiem.
Latvijas ārstu ētikas kodekss veidots, pamatojoties uz Medicīnas ētikas starptautisko kodeksu, ko 1983. gadā izstrādājusi un atzinusi Pasaules medicīnas asociācija.

Ārstu ētikas pamatprincipi

1. Ārsta darbības pamatprincips ir cieņa pret dzīvību, cilvēci un atsevišķu cilvēku tiesībām neatkarīgi no viņa tautības, rases, ticības, vecuma, dzimuma, politiskajiem uzskatiem un stāvokļa sabiedrībā. Kopā ar pārējo sabiedrību ārsts ir atbildīgs par sabiedrības vispārējās veselības uzlabošanu un taisnīgu veselības aprūpes sistēmu.
2. Ārsta galvenais pienākums ir rūpēties un aizsargāt cilvēku veselību un dzīvību. Ārsts ciena pacienta uzticību un darbojas tikai viņa interesēs, it īpaši - ja paredzama pacienta garīgā un fiziskā stāvokļa pasliktināšanās. Ja pacienta intereses ar savu rīcību apdraud cita persona, ārsta pirmais pienākums ir aizstāvēt pacienta intereses un tikai pēc tam citas personas vai sabiedrības intereses.
3. Ārsts veic savus pienākumus saskaņā ar likumu un zvērestu, ko viņš devis, beidzot medicīnas augstskolu. Ārsts ir atbildīgs par savu profesionālo kompetenci, teorētisko un praktisko zināšanu līmeņa celšanu, kā arī aktīvi piedalās medicīnas izglītības un praktiskā darba standartu attīstīšanā. Uzņemoties atbildību un pienākumus vai uzdodot veikt šos uzdevumus citiem, ārsts izvērtē savas zināšanas un spējas.
4. Ārsts tur slepenībā ziņas par pacientu arī pēc pacienta nāves.
5. Kā profesionālā darbībā, tā privātā dzīvē ārstam jāatturas no tādas uzvedības vai rīcības, kas var apkaunot viņa profesiju vai radīt šaubas par viņa godīgumu.
6. Pašreklamēšajiās, citu cilvēku interešu aizskaršana nav savienojamas ar Ārstu ētikas kodeksa principiem.
7. Lai panāktu atbilstošus sociālos un ekonomiskos darba apstākļus un pietiekamu atlīdzību par savu darbu, ārsts piedalās savas profesionālās un citu organizāciju darbā, kas aizstāv ārsta intereses.
8. Vietā, kur ārsts veic savu profesionālo darbību, viņa rīcībā jābūt atbilstošiem apstākļiem un tehniskajam aprīkojumam. Nekādā gadījumā ārsts nedrīkst darboties savā profesijā apstākļos, kas varētu kompromitēt viņa profesionalitāti un veselības aprūpes kvalitāti.
9. Ārstam nav jāpieņem darba samaksa vai honorārs, ja tas var izraisīt viņa neatkarības ierobežošanu vai tās atstāšanu novārtā.
10. Ārstam, kam uzdots kontrolēt citu ārstu, jābūt ļoti piesardzīgam un objektīvam savos izteicienos un slēdzienos. Tos drīkst izpaust personām, kas nav nodarbinātas medicīnā, drīkst tikai likumā noteiktos gadījumos. Kontrolējot nav pieļaujama iejaukšanās ārstēšanas gaitā, izņemot gadījumus, kad tiek kaitēts pacienta veselībai.

Ārsta atbildība pret pacientu

1. Visās medicīnas nozarēs ārsts nodrošina profesionālu aprūpi; apliecina līdzjūtību un ciena pacienta gribu ārsta un ārstniecības veida izvēlē.
2. Ārstam jāsniedz pirmā un neatliekamā palīdzība atbilstoši Ārstniecības likuma 47. pantam.
3. Nepieciešamības gadījumā ārstam jānosūta pacients uz konsultāciju pie cita ārsta vai arī jāveicina šādas pacienta vēlēšanās izpilde.
4. Ārstam jātur noslēpumā konfidenciālas ziņas par saviem pacientiem un kolēģiem. Tās drīkst izpaust tikai ar pacienta atļauju, kā arī tad, ja to prasa likums. Katram pacientam pēc viņa lūguma jāsniedz nepieciešamās ziņas, kas lautu pacientam izmantot savas tiesības.
5. Ārstam jānosaka ārstēšana, kādu viņš uzskata par nepieciešamu, ja pilngadīgais vai nepilngadīgais slimnieks vai
viņa tuvinieki nespēj dot savu atļauju un ja citu likumisko pārstāvju nav klāt.
6. Ārstam jābūt rīcībnespējīga slimnieka un slimā bērna aizstāvim, ja tuvinieku rīcība neveicina veselības uzlabošanos. Ja ārsts konstatē, ka mazgadīgais slimnieks vai rīcībnespējīgais slimnieks ir bijis pakļauts cietsirdīgai rīcībai, ārstam jālieto vispiemērotākie līdzekli, lai viņu aizsargātu, nepieciešamības gadījumā nevilcinoties informēt kompetentas varas iestādes.
7. Ārstam jābrīdina pacients, ja ārsta morāles principi vai reliģiskā pārliecība neļauj lietot pacienta izvēlētos ārstēšanas veidus, kā arī, ja ārsts neatzīst pacienta izvēlētā veida medicīnisko pamatotību.
8. Izņemot neatliekamos gadījumus, ārsts var brīvi uzņemties vai arī atteikties izmeklēt pacientu.
9. Ārstam jāievēro 1964. gada Helsinku deklarācija "Vadošas rekomendācijas, kas jāievēro ārstiem, iesaistot cilvēkus biomedicīniskos zinātniskos pētījumos" ar tās papildinājumiem par jaunu diagnostikas vai ārstēšanas metožu lietošanu.
10. Kad nāve ir neizbēgama, ārstam jāļauj pacientam nomirt ar cieņu, atvieglojot mirstošam iespējamās ciešanas.
11. Ja letāls iznākums tiek uzskatīts par nenovēršamu, galīgo lēmumu par prognozi un ārstēšanas taktiku pieņem ārstu konsīlijs.
12. Kad smadzenes ir mirušas, ārsts var uzturēt dzīvību ķermeņa šūnās, ja kādi tā orgāni var noderēt cita cilvēka dzīvības paildzināšanai, likumā noteiktajā kārtībā.
13. Ārstam jāapzinās sava atbildība pret dzīvo donoru, sīki jāpaskaidro viņam un viņa piederīgiem transplantācijas nepieciešamība, informējot par iespējamiem sarežģījumiem.
14. Transplantologs nevar piedalīties potenciālā orgānu donora nāves fakta noteikšanā.
15. Prakses ārstam ir tiesības noteikt honorāru, vērtējot gan personiski sniegto palīdzību, gan katra pacienta maksātspēju. Ārstam ir tiesības slimnieku ārstēt bez maksas.
16. Ārstam ir pienākums palīdzēt tiesai pieņemt taisnīgu spriedumu.

Atbildība pret ārsta profesiju un citām ārstniecības personām

1. Profesija prasa no ikviena ārsta godīgumu pret pacientu.
2. Profesijas noteiktā pašdisciplīna ir privilēģija un ikvienam ārstam pienākums to saglabāt un veicināt.
3. Ārsta uzvedībai jābūt nevainojamai, lai tā izpelnītos cieņu, kādai jābūt sabiedrībā pret visiem šīs profesijas pārstāvjiem.
4. Ārstam jāizvairās kaitēt savu kolēģu reputācijai, kā arī jāraugās, lai visi ārsti, ar kuriem viņš kopā praktizē, ievērotu Ārstu ētikas kodeksa normas.
5. Ārstam jālūdz kompetenta kolēģa padoms, kad diagnostika vai ārstēšana ir sarežģīta vai neskaidra, vai kad to lūdz slimnieks; jānodod šā kolēģa rīcībā visas noderīgās ziņas skaidri norādot pacientam, ja šis kolēģis turpinās ārstēšanu visā slimības laikā.
6. Ja kāds kolēģis lūdz konsultāciju, ārstam par saviem novērojumiem un ieteikumiem jāinformē ārstējošais ārsts un pacients.
7. Ārstam jāsadarbojas ar visām personām, kas, pēc viņa domām, var palīdzēt ārstēt slimnieku.
8. Ārsts ir tiesīgs sniegt savus pakalpojumus kolēģiem un to ģimenes locekļiem, atsakoties no honorāra.
9. Ārstam jāatturas ārstēt pašam sevi un savus ģimenes locekļus, izņemot vienkāršos un neatliekamos gadījumos.
10. Ja konsultāciju lūdz pacients, ko ārstē cits ārsts, tad, vienojoties ar pacientu, ārstam jācenšas sazināties ar savu kolēģi, lai varētu apmainīties ar vajadzīgām ziņām un savstarpēji pārrunātu novērojumus un secinājumus.
11. Ārstam jāsazinās un jāinformē savs kolēģis, kas turpina ārstēt viņa pacientu, ja pacients slimo ar sabiedrībai bīstamu infekcijas slimību.
12. Ārsts nepārvilina pacientus no saviem kolēģiem.
13. Ārstam pacientu interesēs jāuztur koleģiālas attiecības ar citām ārstniecības personām un jārespektē viņu profesionālā neatkarība.